Kara dievi un mīlas dievi


Lai arī dievi nenovecoja, viņi tomēr nebija viena vecuma — Odins, augstākais dievs, bija visvecākais. Viņš atcerējās visu, kas bija noticis, un zināja visu, kas notiks. Viņš bija dzēris no gudrības avota, pirms tas izžuva, un pasaules aizsākumos apmainījis vienu aci pret absolūto gudrību. Bet ar savu vienīgo aci viņš redzēja vairāk nekā visi pārējie. Odina mājokļa Veļupils pašā augšā atradās viņa novērošanas postenis Sargtornis, kas bija izcirsts Āsienes augstākās klints smailē. No turienes viņš varēja pārredzēt visu pasauli un uzmanīt jotunus. Un, ko Odins neredzēja, to dabūja dzirdēt, jo viņam bija divi kraukļi — Atskārtis un Atminis, kas allaž lidoja pa pasauli un atgriezās, lai iečukstētu viņam ausī, ko bija dzirdējuši. Gadījās arī, ka Odins pats devās uz Vidieni — vai nu jāšus uz sava astoņkājainā zirga Straujgaiša, lai visi redzētu, kas viņš ir, vai arī kājām, tērpies lielā mantijā ar mici, kas nosedza viņa neesošo aci, vairākumam neatpazīstams.

Odina sievu sauca Friga, un arī viņa daudz zināja, tomēr Odins nelūdza sievai padoma, jo viņam pašam jau viss bija zināms. Viņš sievai nekā nestāstīja, un viņi abi savā starpā daudz nerunāja. Ja Odins kādam tomēr lūdza padomu, tad tās bija trīs citas sieviešu kārtas dievības, nornas, kuras Odins aizsākumos bija norīkojis lemt cilvēku likteni. Nornas dzīvoja nošķirti svētajā birzī, kas atradās Āsienes vidū, un nesarunājās ne ar vienu citu dievu, tikai Odinu.

Odinam un Frigai bija pieci dēli — no tiem laikiem, kad dievietes vēl dzemdēja dievu bērnus. Viņus sauca Tors, Tīrs, Brāgs, Hēdrs un Baldrs. Abi vecākie bija kara dievi. Patiesībā jau būtu gana ar vienu kara dievu, un Odins laikam iesākumā bija izlēmis, ka Tors būs kara dievs, bet Tīrs — taisnas tiesas dievs. Tomēr Tīrs ar to nebija mierā, un abi dieva dēli allaž plēsās, līdz viņu māte Friga pierunāja Odinu padarīt viņus abus par kara dieviem. Tors kļuva par mežonīgās cīņas dievu, bet Tīrs — par civilizētās cīņas dievu, tomēr atšķirība nebija liela, un abi dievi nereti strīdējās par to, kas atrodas kura pārziņā. Kad cilvēki karoja — un to viņi darīja bieži —, Tīrs un Tors nereti pieslējās katrs savai karojošajai pusei.

Tāpēc par taisnas tiesas dievu kļuva jaunākais dēls Baldrs, kurš pēc dabas nebija tik kareivīgs. Tāds nebija arī Brāgs, viņš labāk spēlēja arfu nekā vicināja zobenu, tālab kļuva par dzejnieku dievu. Savukārt Hēdrs, kas bija akls, neieguva savā aizbildniecībā nevienu jomu. Baldram šķita, ka tas ir netaisni, un viņš bieži uzticēja Hēdram noslēpumus un prasīja viņa padomu.

Bija vēl arī cita veida dievi — tie nāca no pavisam citas cilts, kas dēvēja sevi par vāniem. Āsi un vāni reiz bija savā starpā naidojušies, taču tas bija noticis sen, un viņu versijas par toreiz notikušo atšķīrās. Āsi sacīja, ka viņi uzvarējuši vānus cīņā, savukārt vāni teica, ka viņi nemaz neesot pretojušies, bet gan brīvprātīgi ļāvuši sevi pārvērst par dieviem. Njords bija kļuvis par auglības dievu uz zemes un jūrā, bet jūra viņu interesēja vairāk. Viņš dzīvoja visattālākajās klintīs, kur okeāns iesniedzās pašā Āsienē un kur vienmēr valdīja vētra. Viņa dēls Freijs un meita Freija bija kļuvuši par mīlas dieviem, bet Freijs rūpējās arī par zemes auglību, ko Njords bija atstājis novārtā. Freijas pārziņā bija maigā mīla, ko dēvē arī par mīļumu, bet Freijs atbildēja par karsto mīlu, ko dēvē arī par kaislību. Tomēr viņi abi nereti sadarbojās.

Āsiem bija zilas acis un gaiši vai rudi mati — tiesa gan, rudmatis bija tikai Tors, viņam bija arī ruda bārda, savukārt vāniem bija tumši mati un brūnas acis. Tomēr Freijai bija arī lieli, zeltaini vasaras raibumi. Viņa bija viegli saraudināma, un asaras tai bija no zelta.

Dievi vienmēr nebija vienisprātis, un jo īpaši viņi nevarēja vienoties kādā jautājumā, kuru tāpēc nolēma izskatīt dievu sapulcē. Dievu sapulces notika zem lielā oša, kas auga svētās birzs vidū Āsienes centrā. Pats Odins sēdēja uz vislielākā akmens, pretī viņa sieva Friga, un pie labās rokas Tors ar savu sievu Sivu. Siva nekad nebilda ne vārda un, ja arī ko teica, tad Tors uzreiz ierunājās skaļāk, un viņa apklusa. Pretī viņiem un blakus Frigai sēdēja Freijs un Freija. Pa labi no Frigas — Njords un Baldrs, bet iepretim viņiem, blakus Odinam — Tīrs un Lokijs.

Lokijs nebija ne āss, ne vāns, ne tumšs, ne gaišs — viņš bija cēlies no jotuniem. To joprojām varēja manīt, lai gan bija pagājis tik ilgs laiks, kopš viņš bija pārgājis pie dieviem, ka neviens to neatcerējās, saprotams, izņemot pašu Odinu. Lai arī dievi uzskatīja jotunus par daudz dumjākiem nekā viņi paši, ar Lokiju viņiem bija grūti sacensties. Viņam piemita arī spējas, kādu nebija dieviem, bet tikai dažiem jotuniem — mainīt izskatu un pārvērsties par dažādiem dzīvniekiem, jā, viņš pat spēja pārvērst citus, un pārējie no viņa mazliet baidījās. Tomēr dievi izmantoja Lokija pārvēršanās spējas un reizēm sūtīja viņu pie jotuniem putna izskatā, lai viņš tos izspiegotu. Dažiem dieviem gan bija aizdomas, ka tādā pašā veidā viņu izmanto arī jotuni. Varbūt Lokijs nejutās īsti pieņemts dievu vidū, jo bija pa pusei jotuns, un varbūt tāpēc viņš tos tik bieži kaitināja un vilka uz zoba. Bet iespējams arī, ka bija otrādi — varbūt dievi dusmojās uz Lokiju tieši par to, ka viņš tos tik bieži kaitināja un vilka uz zoba. Friga uzskatīja, ka Lokijam nemaz nepienāktos vieta dievu sapulcē, kur drīkstēja būt klāt tikai augstākie dievi, taču Odins galvoja par Lokiju.

Strīdīgais jautājums bija, lūk, kāds — Odins bija izlēmis, ka tiem cilvēkiem, kas krīt karā, nav jādodas uz veļu valstību Tumsieni, kas atradās dziļi zem zemes un kur mirušie bija tikai vārgas pašu ēnas. Viņš bija ar nornām vienojies, ka kritušie varoņi uzņemami viņa paša Veļupilī, kur bija vietas diezgan. Raugi, pilij bija 540 durvju, un cauri katrām no tām varēja iziet 800 vīru. Laukumā Veļupils priekšā mirušajiem kareivjiem bija jāturpina karotāju dzīve un jācīnās citam pret citu no rīta līdz vakaram, līdz visi bija nokauti. Bet, tā kā viņi jau bija miruši, tad nevarēja krist pa īstam — karotāji cēlās augšā un ieņēma vietas zālē pie dzīru galda, kur ēda cūkgaļu un dzēra alu tik ilgi, kamēr visi kā viens nolikās gar zemi. Nākamajā rītā viņi atkal devās cīņā. Odins bija izveidojis arī zemāko dieviešu grupu, kuras sauca par veļušķīrējām. Viņām bija jāsavāc mirušie varoņi no cīņas lauka — jāpiezīmē gan, ka tikai tad, ja viņi bija krituši ar godu, nevis nogalināti no mugurpuses. Veļušķīrējas arī bija tās, kas mirušajiem Veļupilī pasniedza ēdienu. Mirušajiem karotājiem klājās fantastiski, un izredzes uz šādu kungu dzīvi pēc nāves darīja krišanu karā pievilcīgu cilvēku acīs. Ar šo kārtību bija apmerināti abi kara dievi Tors un Tīrs.

Savukārt mīlas dieviem tas nebija pa prātam. Freija, kas citkārt bija tik maiga, varēja kļūt gluži sašutusi, ja manīja, ka ar cilvēkiem izrīkojas cietsirdīgi. Un viņai tas šķita cietsirdīgi, ka tikai karotājiem pēc nāves pienācās jautra dzīvošana. Tas bija netaisni pret sievietēm, bērniem un visiem, kas dzīvoja mierīgu dzīvi un mira no slimības vai vecuma.

“Mums nevajadzētu pamudināt cilvēkus uz karu,” teica Freija.

“...bet gan uz mīlestību,” zobojās Lokijs.

“...un mums nevajadzētu apbalvot cilvēkus par to vien, ka viņi mirst karā,” Freija turpināja.

“...bet no mīlas jau neko daudz nemirst,” Lokijs turpināja zoboties.

Siva gribēja ko teikt, bet Tors iebļāvās, ka aplamākas sievu pļāpas viņam neesot nācies dzirdēt! Ja dieviem būtu jārūpējas par visām mirušajām dvēselēm, tad viņiem būtu tik daudz darāmā, ka neatliktu laika sargāties no jotuniem! Turklāt Veļupils karotāji lieti noderēšot, ja sāksies cīņa ar jotuniem, — tad pēc vārguļiem, večukiem, sievietēm un bērniem nebūs vajadzības.

“Vai tas nozīmē,” iejautājās Baldrs, “ka esam tik vāji, ka nespējam tikt galā ar jotuniem bez cilvēku aizsardzības?”

Viņš palūkojās uz Odinu, un to darīja arī visi pārējie.

Odins sapulcē reti ko sacīja, ļaujot runāt pārējiem, jo viņš jau bija tas, kurš pieņēma lēmumu. Tā kā viņš neatbildēja, Baldrs turpināja:

“Vai esam tik vāji, ka netiksim galā ar to ļaužu palīdzību, kas šobrīd mīt tur lejā, un esam spiesti bruņoties ar mirušiem karotājiem?”

Odins joprojām neko neteica. Tagad bija Tīra kārta atbildēt:

“Ļaudis, kas mīt tur lejā, metīsies bēgt, līdzko ieraudzīs jotunu. Turpretī Veļupils karotāji, kas diendienā tiek nodurti, nebīsies nāves. Un, apsolot kaujā kritušajiem līksmu dzīvi Veļupilī, mēs uzturam cīņas morāli dzīvo starpā. Ja visiem cilvēkiem pēc nāves dosim vienādas tiesības, mēs vājināsim šo morāli.”

Baldrs atkal palūkojās uz Odinu, kurš joprojām klusēja. Tad Baldrs ierunājās — ne īpaši skaļi, it kā baidīdamies, ka Odins viņu sadzirdēs:

“Ja jotuni tiešām ir tik ļoti spēcīgāki par mums, tad rodas jautājums, vai šis ir īstais veids, kā ar viņiem cīnīties.”

“Tieši to es arī saku,” teica Freija, “jo vairāk mēs karojam ar jotuniem, jo kareivīgāki tie kļūst. Mums jāmēģina nodibināt ar viņiem labākas attiecības.”

“Mīlas attiecības!” Lokijs mēdījās.

“...un mēs nedrīkstam domāt tikai par sevi,” Freija turpināja, “bet arī par cilvēkiem. Mēs runājam par to, ka viņiem mūs jāsargā, it kā viņi būtu mūsu dievi. Bet mēs taču esam tie, kam jāsargā cilvēki.”

“Tieši to es arī saku,” sacīja Tors, “ja es neparetinātu jotunu dzimumu ar savu veseri, viņi jau stāvētu Vidienē.”

“Un jo vairāk tu retini, jo vairāk viņu kļūst, jo viņi vēl joprojām... mīl cits citu!”

Dievu sapulcē iestājās neveikls klusums — lielākā problēma taču bija tā, ka dievi, kuru bija tik maz, nevairojās. Freija bija tik ļoti satraukta, ka viņai no acīm bira zelta asaras.

“Nu jūs esat izlēmuši, ka cilvēkiem, kuru ir tik daudz, jāsargā mūs, kuru ir tik maz. Bet padomājiet, kā cilvēki rīkojas, lai viņu kļūtu arvien vairāk. Ne jau karojot savā starpā — tā viņu kļūst tikai mazāk. Tāpēc mums nevajadzētu pamudināt cilvēkus doties karā, pulcinot mirušos karotājus.”

“Labāk lai cilvēks guļ gultā, nevis kaujas laukā,” sacīja Lokijs.

Bet Odins, kurš, beidzot ko sacīdams, vislabprātāk teica viedus vārdus, bilda:

“Milzu mīla gudros par nelgām mēdz vērst. Izsakiet savas domas.”

“Es domāju tāpat kā Freija,” teica Freijs.

“Es arī,” teica Njords.

“Es domāju tāpat kā Tors,” teica Siva.

“Es domāju tāpat kā es pats,” teica Tors.

“Es arī,” teica Tīrs.

Odins palūkojās uz Frigu. Viņai nebija īsti skaidrs, kas viņai būtu jādomā, izņemot to, ka tam jāsakrīt ar Odina domām. Kā Odina sieva viņa bija laulības dieviete un neuzskatīja, ka ir vajadzība vēl pēc citām mīlas dievietēm bez viņas. Tomēr kā mīlas dievietei viņai bija daudz mazāk darāmā nekā Freijai. Friga nesaņēma ne tuvu tik daudz ziedojumu un lūgšanu no cilvēkiem, un tas viņu tracināja. Viņai nešķita, ka Freijai pieklātos būt par mīlas dievieti, ja viņai pat nebija vīra. Turklāt klīda baumas par to, ka Freija un Freijs bija pašu tēva māsas bērni, proti, ka Njordam tos bija dzemdinājusi paša māsa, kas vāniem esot bijis gluži parasts netikums — protams, pirms viņi tapa par dieviem! Bet pats Odins bija padarījis Freiju par mīlas dievieti, tādējādi apejot savu sievu. Kad Friga par to domāja, viņa bija vienlīdz ērcīga kā uz Odinu, tā uz Freiju.

“Es domāju tāpat kā Odins,” viņa teica.

Odins palūkojās uz Baldru.

“Varētu teikt,” sacīja Baldrs, “ir netaisni, ka visi kritušie karotāji nonāk Veļupilī...”

“Jā,” Lokijs viņu pārtrauca, “būtu taisnīgāk, ja pie Odina Veļupilī nonāktu tikai puse, bet otra puse dotos pie Freijas uz Ļaužavu.”

“Labi,” teica Odins, “svarīgākais ir vienprātība dievu starpā. Mēs ar Freiju sadalīsim karalauku, un viņai tiks puse kritušo. Sapulce beigusies.”

Tad Odins cienīgi piecēlās, bet Tors un Tīrs pielēca kājās, dusmu pārņemti. Viņiem pretī stāvēja Freijs un Freija ar izbrīnītām sejām. Viņi taču bija guvuši sava veida uzvaru, kaut arī tikai vēlāk tā īsti aptvēra, ka cilvēku cerība, krītot karā, nonākt pie Freijas diez vai tos padarīs mazāk kareivīgus.

Baldrs gan to atskārta uzreiz un veltīja smejošajam Lokijam skatienu, kas tūdaļ pat lika tam pārstāt smiet.

“Atceries,” viņš teica Baldram, “ka Odins zina visu, kas notiks. Viņš, protams, arī saprot, ka lielā mirušo armija nepieciešama, lai novērstu dievu bojāeju.”

Dievu bojāeju viņu pašu mēlē dēvēja par ragnaroku. Tas bija visbaisākais vārds dievu valodā.