Dzīve tekstā<br>Raksti par literatūruAusma Cimdiņa
Dzīve tekstā
Raksti par literatūru
N.Ernesto Ferrēro
N.
Ārnes kunga naudaSelma Lāgerlēva
Ārnes kunga nauda
reģistrējies, ja vēlies →

(aizmirsi?)
 
Jaunākā grāmata
L. Lapsa, K. Jančevska
Liepājas metalurgs. Kam jāsēž, kam jālido




Māra Cielēna
Pasakas


Šobrīd nav pārdošanā

   


Māksliniece Anita Paegle
Māra Sīmansona vāka dizains
Vāka noformējumā izmantots Oto Pladera gleznotais
M. Cielēnas bērnības gadu portrets

Šī grāmata ir Māras Cielēnas pasaku apkopojums, kurā ietverti pazīstamie krājumi “Tuksaks un Mamolis” (1992), “Pulksteņu nakts gaitas” (1997), “Pasakas par brīnum mazajiem” (2000), “Pilsētas pasakas un pasaules pasakas” (2001), “Vasaras Tumsiņa” (2002), “Mammas, tēti un citi” (2003) un “Pasakas par diviem” (2003), kā arī jauns, līdz šim nepublicēts krājums “Burvis, māceklis un brīnumi”.

Māras Cielēnas “Pasakas” turpina “Atēnas” pasaku sēriju, kurā jau iznākušas Hansa Kristiana Andersena, Kārļa Skalbes, Hermaņa Heses, Oskara Vailda “Pasakas”, kā arī Ansa Lerha–Puškaiša sastādīto “Latviešu tautas teiku un pasaku” 7. daļas 2. sējums.


"Varen bieza, skaista pasaku izlase. Māra Cielēna raksta mūsdienīgi un tai pašā laikā – maģiski. Mazlietiņ jocīgi. Šo grāmatu var lasīt liels un mazs, sieviete un vīrietis. Lasītslinkie var priecēt acis ar Anitas Paegles brīnumjaukajām ilustrācijām. Uzdāviniet saviem vecākiem vai bērniem!"

"Santa"






Fragments no grāmatas



Hercogs


Reiz dzīvoja milzīgs suns ar spēcīgām ķepām, asiem nagiem, platu rīkli, vareniem zobiem un… maigu dabu.
Suņa vārds bija Hercogs.
Kad Hercogs izgāja no savas sētas un devās uz veikalu pēc piena un maizes, viņš centās ievilkt nagus, lai tie neskrapstētu pret asfaltu. Runādams viņš nevēra muti kārtīgi vaļā, lai ļaudis neredzētu asos zobus.
Pretimnācējiem Hercogs laipni uzsmaidīja (ar aizvērtu muti). Dažreiz viņš sadūšojās kādam draudzīgi pamāt ne tikai ar asti, bet arī ar ķepu. (Nagi, protams, bija ievilkti.)
Un tomēr - visi, kas vien suni satika, satrūkās, rāvās pie malas, nobēga šķērsielā, ieskrēja aptiekā, pastā vai pat policijas namā. Daži sāka trīcēt, saukt: “Palīgā, palīgā!” un raudāt.
Hercogs to nespēja izturēt. Kā tas viņu sāpināja!
Suns nolēma vairs neiet laukā no sētas. Pienu un maizi veikalnieks viņam piegādāja mājās. Šis pakalpojums maksāja dārgi un krietni patukšoja suņa maciņu.
Hercogs dzīvoja gluži viens pa māju, lasīja dzejoļus, kopa rozes un skatījās televīzijas pārraides, kas domātas bērniem. Tās labi saskanēja ar viņa maigo dabu.
Reiz Hercogs noskatījās filmiņu par suni, pie kura sētas piestiprināts uzraksts:

UZMANĪBU!
NIKNS SUNS!

Īsi un skaidri! Hercogam ienāca prātā gaiša doma. Viņš paņēma rožainu flomāsteru un uz balta, bieza papīra loksnes uzrakstīja:

UZMANĪBU!
MĪLĪGS SUNS!

Īsi un skaidri! Nu neviens no viņa nebaidīsies, gluži otrādi - tagad katrs gribēs iegriezties suņa pagalmā un pakūleņot ar viņu pa zaļo mauriņu!
Hercogs piestiprināja uzrakstu pie sētas, līdz galam atvēra vārtiņus, pats apsēdās mauriņa vidū tā, lai no ielas būtu labi redzams, un vieglītiņām paņēma zobos dzeltensārtu rozi.
Sirdij gaidās trīsot un rozes ziedlapiņām no šīm trīsām nobirstot, suns gandrīz nekustīgi sēdēja mauriņa vidū vairākas dienas. Vārtiņiem neviens pat netuvojās.
Varbūt ļaudis vairs nepavisam neticēja rakstītam vārdam? Bet varbūt tādu uzrakstu uz sētas viņi nemaz neizlasīja, domādami, ka tas ir tikai kāds reklāmas plakāts? Ej nu sazini!
Tomēr pēc trim dienām maza meitenīte, kura tikko bija iemācījusies lasīt, apstājās pie Hercoga sētas. Ar pūlēm izburtojusi: “Mī-mī-mī-līgs mīlīgs su-suns suns. Mīlīgs suns!” Viņa sajūsmā sasita plaukstiņas un bez kavēšanās gāja iekšā pa vārtiņiem.
Pēdējā brīdī meitenītes mamma, kura bērnu uz mirkli bija izlaidusi no acīm, pieskrēja klāt un atrāva viņu atpakaļ.
“Vai tev prāts?! Kur līdīsi?!” viņa iesaucās.
“Tai lapā taču rakstīts: “Mīlīgs suns”! Es pati izlasīju!” meitenīte šņukstēdama paskaidroja.
“Tur noteikti ir kļūda! Tur jābūt rakstītam: “Nikns suns”!” mamma stingri teica un aizvilka meitiņu prom pa ielu.
Pēc šī atgadījuma Hercogs ar pašiem zobu galiņiem noplūca no rožukrūma jaunu dzeltensārtu ziedu, nolika galvu uz ķepām un raudāja.
Sīki putniņi, kuriem no milzīgā suņa nebija bail, jo viņiem bija spārni, Hercogam pāri lidinādamies, izsmējīgi svepstēja:
“Ši-ši-ši-ši-tik-tik-tik-tik liels suns – un ši-ši-ši-tā-tā-tā bimbo! Vai ta’ kauna nemaz nav?!”
Hercogam bija gan kauns. Kauns par to, ka viņš ir tik milzīgs, ka viņam ir tik spēcīgas ķepas, asi nagi, plata rīkle, vareni zobi un maiga daba! Par itin visu, arī ši-ši-ši-to-to-to bimbošanu, viņam bija kauns! Suns mēģināja atdzīt asaras atpakaļ acīs un visvisādi bolījās. Tiem, kuri tobrīd gāja garām un pa atvērtajiem vārtiņiem suni ieraudzīja, viņš šķita īpaši briesmīgs.
Bolīdamies Hercogs pavērsa acis arī uz debesīs, un viņam iešāvās prātā mierinoša doma:
“Tur es varēšu raudāt, cik gribēšu, - neviens mani nekauninās.”
Un, rozi ciešāk zobos saņēmis, Hercogs ieskrējās un ielēca tieši debesīs.
Saulei, mēnesim, zvaigznēm un mākoņiem nebija nekas iebilstams pret labsirdīgo suni ar skaisto rozi zobos. Galu galā - vai tad nu suns bija vienīgais dzīvnieks, kas meklēja patvērumu mākoņu pulkā!
Jā, jā, Hercogs drīz vien atklāja, ka mākoņu baram līdzi klejo arī zilonis, kurš uz zemes nebija varējis izturēt tāpēc, ka viņam vienmēr neviļus nācās samīt kādu skudru vai vabolīti.
Mākoņu vidū suns sastapa arī četrus lielus kaķus, kuri uz zemes nespēja samierināties ar to, ka elegantās, smalkās pelītes viņus saukā par slepkavniekiem.
Un kur tad vēl aitas ar jēriem! Debesīs viņām nebija jāsatrūkstas no mašīnu rūcieniem, cilvēku kliedzieniem vai zāģu kaucieniem, un viņas tur jutās kā mājās. Reizēm kļuva tik drošas, ka nelaida mākoņus pie teikšanas.
Jā, debesīs Hercogs nonāca jaukā sabiedrībā. Un vietas tur bija daudz. Tur visi varēja padauzīties, nevienu nesabaidot, nesaminot, nesamīcot, nesaskrāpējot.
Reizēm gan Hercogam kļuva tā žēlīgi ap sirdi. Tas notika tad, kad suns lidoja pār kādu sētu, kurā zaļoja mauriņš un plauka dzeltensārts rožukrūms, un līdz dvēseles dziļumiem izjuta, cik uz zemes viss ir aizkustinoši sīks un trausls.
Un tad Hercogs pabimboja - dažreiz tīri pailgi un pastipri, dažreiz tikai mazmazlietutiņ, piedošanu, - lietiņ. Viņš gan centās nevilkt to lietu garumā, jo nevarēja ciest, ka cilvēki, kaut vai dažas lāses sajutuši, satrūkstas, raujas pie malas un meklē aptieku, pastu vai pat policijas namu, it kā viņš, Hercogs, būtu nez kāds ļaundaris.
Dumiķi tādi! Vai tad šie neredz, cik uzmanīgi viņš ar pašiem zobu galiņiem tur dzeltensārto rozi?! Viņš taču nesaņurca un nesakošļā to pat tad, kad ir ļāvies skumjām! Vai tad ļaundaris tā darītu? Nemūžam!
Atena.lv


Izdots 2003-10-29


vēl apgādā "Atēna"...
 

Grozs pagaidām
tukšs...


 
Realizācija TunT

Blaumaņa iela 16/18-2a, Rīga, LV 1011. Tālr.: 67283973. Fakss: 67282375. E-pasts: atena@atena.lv