""Kāpēc tikai tagad?” teica kāds, kurš neesmu es. Tāpēc, ka māte man mūždien atkal... Tāpēc, ka es kā toreiz, kad kliedziens pletās pār ūdeni, gribēju kliegt, bet nespēju... Tāpēc, ka patiesībai ne vairāk par trim rindiņām... Tāpēc, ka tikai tagad...


Vēl vārdiem ar mani ir grūtības. Kāds, kuram nepatīk atrunas, atgādina man amata pienākumus. Jau kā galīgs zaļknābis es, veikli prazdams rīkoties ar vārdiem, esot strādājis par praktikantu Špringera avīzē, drīz itin manīgi izbraucis visus līkumus, vēlāk plaši izrakstījies avīzē “Die Tageszeitung” pret Špringeru, pēc tam kā ziņu aģentūru algotnis rakstījis īsi un kā ārštatnieks ilgu laiku stampājis rakstos visu svaigāko: ik dienu ko jaunu. Dienas jaunumus.


Var jau būt, es teicu. Bet tādi kā es neko citu nav mācījušies. Ja tagad būšu spiests demontēt pats sevi, tad viss, kas man nogājis greizi, tiks piedēvēts viena kuģa bojāejai, jo, lūk, jo mātei toreiz tuvojās dzemdības, jo es vispār esmu pie dzīvības tikai nejauši.


Un jau atkal es kādam kalpoju, tomēr sākumā drīkstu atstāt savu necilo personu bez ievērības, jo šis stāsts ir sācies ilgi pirms manis, pirms vairāk nekā simt gadiem, Mēklenburgas rezidences pilsētā Šverīnā, kas plešas starp septiņiem ezeriem, ar Šelfštati un daudztorņu pili ir uzrādīta pastkartēs un visos karos ārēji palikusi neskarta.


Sākumā es neticēju, ka tāds provinces miests, sen izsvītrots no vēstures, vēl spētu pievilināt kādu, atskaitot tūristus, taču tad mana stāsta izejas punkts pēkšņi aktualizējās internetā. Kāds, nenosaukdams savu vārdu, ar datumiem, ielu nosaukumiem un skolas liecībām sniedza izziņas par personām, gribēja par visu vari parādīt zelta dzīslu tādam pagātnes urķim kā es.


Tiklīdz šīs pariktes parādījās tirgū, es iegādājos makintošu ar modemu. Manā profesijā ir nepieciešams iegūt šo informāciju, kas blandās pa visu pasauli. Iemācījos ciešami apieties ar savu datoru. Drīz vārdi “pārlūkprogramma” un “hipersaite” man vairs nebija ķīniešu ābece. Ar vienu peles klikšķi ievācu informāciju lietošanai vai promsviešanai, aiz untuma vai garlaicības sāku lēkāt no vienas čata telpas uz citu un reaģēt uz visstulbāko džankmeilu, īsi pakavējos arī divos, trijos pornosaitos un pēc bezmērķīgas sērfošanas pēdīgi uzdūros mājaslapām, kur tā dēvētie aizvakarējie, kā arī svaigi cepti jaunnacisti izgāza savu trulumu naida lappusēs. Un piepeši — par meklēšanas vārdu izmantojot kuģa nosaukumu — biju uzklikšķinājis pareizo adresi: “www.blutzeuge.de”. Asinsliecinieks, moceklis. Kāda “Šverīnas biedru kopa” gotu šriftā dragāja spēcīgus teicienus. Caur un cauri revanšistiskus. Par tiem drīzāk nāca smiekli, nevis vēmiens.


Kopš tā laika ir skaidrs, kādām asinīm lemts liecināt. Taču vēl es nezinu, vai, kā mācīts, risināt vispirms vienu, tad nākamo un pēc tam šādu vai tādu dzīvesstāstu, vai varbūt nostāties šķērsām priekšā laikam, apmēram tā, kā dara krabji, kuri, šķērēdami sāniski, tēlo atpakaļgaitu, tomēr visai naski tiek uz priekšu. Droši zināms ir tikai tik daudz: par visu, kas šeit būs stāstāms, daba vai, pareizāk sakot, Baltijas jūra jau ilgāk nekā pirms pusgadsimta ir pateikusi savu jā un āmen."